Vai vienmēr zinām, kas esam un no kurienes nākam? Mans stāsts ir par senu, piemirstu, taču pēdējā laikā atkal atminētu dzimtu — ikonu gleznotājiem Froloviem.

Mans vectēva brālis Gavrils Frolovs (ģimenes foto)

Gavrils Frolovs

 dzimis 1854.gadā Čerņigovas guberņas Novozibkovas ciema Mitjkovkā. 1868.gadā Efims Frolovs ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Režicā (Rēzeknē), kur atvēra ikonu glezniecības darbnīcu. Ģimene bija ļoti reliģioza. Noteikums ģimenē bija meitām, ja tās iziet pie vīra, tad jāpatur savs uzvārds – Frolovs. Tas arī tika pildīts. Gavrils palīdzēja tēvam, dēli gāja uz lūgšanas nama kori (tagadējo Siņicina ielu), kur mācījās seno zīmju (nošu rakstu) Baznīcas dziedāšanu. Pēc tēva Jefima nāves Tits un Gavrils tika uzaicināti uz Maskavu. Preobraženska kapsētas vecticībnieku draudzē, viņi atvēra ikonu glezniecības darbnīcu. 1879.gadā atgriezās Rēzeknē. Labi iemācās ikonu glezniecību un dievkalpojuma dziedāšanas mākslu. Vēlāk, J.P.Sofronofs ielūdzis viņus uz Tihotkas ciemu Čudas ezera krastā (Igaunijā). No tā laika G.Frolovs palika uz dzīvi Rajas ciematā (pie Peipusa ezera). No Tihotkas uz Raju tika pārcelts divstāvu lūgšanas nams, tur arī ierīko veco ļaužu apmešanās vietu- namu. Papildināja savas zināšanas Pēterburgā. 1894.gada 26 augustā Gavrils saņēma ikonu glezniecības meistara nosaukumu un atvēra ikonu glezniecības skolu, kurā izglītību ieguva daudzi meistari, kā raksta N.Rešetņikova. Viņam bija savs zīmogs – tas bija apaļas formas; agrāk, kopā strādājot ar tēvu, lietoja to, kas bija ovāls. Frolovu gleznotām ikonām otrā pusē ir šie zīmogi, kas liecina par savu meistarskolu.

Viņa skolnieks P.M.Sofronovs, ar savu mākslu izveidoja starptautisku slavu Frolovu skolai. Vēl viņa skolnieks bija P.Mizņikovs un daudzi citi. 

Dzimta,

gēni- vai tas ko izsaka, liecina? Jaunībā šīs lietas liekas mazsvarīgas. Taču gadiem ejot, gribas vairāk uzzināt par sevi. Vai atceramies savus senčus? Vai zinām par tiem? Ja nē, tad daudz ko zaudējam no sevis paša. Daudz apslēptu lietu mums notika apkārt, par ko padomijas laikos neļāva uzzināt. Par garīgām vērtībām ne tik! Kādos laikos tik neesam dzīvojuši. It kā vienā zemē, tikai tie nosaukumi mainījās: XVI g.s.- Livonija; XVII g.s.- Pārdaugavas hercogiste; XVIII g.s.- Kurzemes hercogiste ,Inflantija, Zviedrijas Vidzeme; Polijas Lietuvas valsts; XVIII g.s.beigas- Krievija; Vidzemes guberņa; Baltkrievijas guberņa; Vitebskas guberņa; vēstures rats griezās un cilvēki dzīvoja tam līdz. Kāda tautība tad esam, kas dzīvojam uz tagadējās Latvijas zemes? Vai tīrasiņu latvieši? Grūts jautājums! No Livonijas laikiem esam piedzīvojuši tādas tautas savā zemē, ka tīrs latvietis vai maz ir sastopams?! Domāju, ka mums jānovērtē pareizi šeit atstātās cilvēku kultūrvērtības.  Jāizzina pašiem sevi, sava tautība, izcelsme, no kurienes esi nācis! Varbūt nezinot, mēs bradājam ar kājām savu senču radītās vērtības. Postam kapus, pat nezinot, kas tur apglabāts, varbūt tavs vecvectētiņš? Bez pagātnes nevaram dzīvot nākotnē! Novērtēt un saglabāt kultūru, tas ir mūsu pienākums.

Pētniecisko darbu lasiet sadaļā-Raksti